Līdz pat 19. gs. vidum Ostgals bija klajš smilšu laukums ar vēja sadzītām kāpām. Mežu izciršana pilsētas tiešā tuvumā veicināja ceļojošo smilšu izplatību, kas īpaši kaitēja ostas darbībai, pada¬rot to seklāku. Tika aizputināta arī Livonijas ordeņa un Kurzemes hercogistes laikā būvētā pilsē¬tas daļa uz dienvidiem no pils. Pēc nesekmīgiem mēģinājumiem nostiprināt ceļojošās kāpas ar stādījumiem, cariskās Krievijas valdība 1836. g. izdeva rīkojumu visiem Kurzemes zemniekiem, kuri gribētu apmesties uz dzīvi kāpu joslā pie Kurzemes ostas pilsētām, dot dažāda veida priekš-rocības – uz vairākiem gadiem atbrīvot no klaušām, dodot kokmateriālus būvēm un stādāmos materiālus apzaļumošanai no valsts meža par brīvu, pat piemaksājot par katru uzcelto ēku. Tā samērā īsā laikā izveidojās Ostgals ar šaurām ieliņām un savdabīgu apbūvi, ko neregulēja Vents¬pils apbūves noteikumi, jo pilsētas sastāvā Ostgalu iekļāva tikai 1921. g. Liela daļa mūsdienu Ostgala atrodas uz ģeogrāfiski jaunas teritorijas, kas veidojās pēc 1905. g., kad izbūvēja abus lie¬los ostas molus to pašreizējā konfigurācijā un sākās strauja smilšu pieskalošana jūras piekrastē pie Dienvidu mola. 20. gs. laikā jūra krasta līnija te atkāpusies par vairākiem simtiem metru.