Ķemeres (senākais nosaukums) atradās kā oāze meža vidū. Tie atrodas 6 km no jūras starp ezeriem un purviem, kur ir daudzi sēravoti. Tāpēc to attīstība saistīta ar purvos esošo sērūdeņu dziednieciskajām īpašībām. Tautas dziedniecībā izmantotie Ķemeru „Svētavoti” ārstiem bija pazīstami jau 18. gs. otrajā pusē un 19. gs. sākumā, kad uz šejieni ārstniecības nolūkos brauca sirgstošie Kurzemes augstākās sabiedrības pārstāvji. Viņus uzņēma mežsargi, kuru mājās varēja apmesties un baudīt no purva avotiem atvesto dziedniecisko ūdeņu peldes. Pirmā valsts peldu iestāde uzcelta 1838. g. uz valsts zemes, ko sēravotu dziednīcas vajadzībām atvēlēja cars Nikolajs I. Šis gads tiek uzskatīts par kūrorta dibināšanas gadu. Tādējādi Ķemeri jau sākotnēji veidojušies kā balneoloģiskais kūrorts, par kura attīstību drīz vien rūpes uzņēmusies valsts. Krievijas impērijā kūrorts bija visai iecienīts – 1912. gadā tika atklāta tiešā dzelzceļa satiksme Ķemeri–Maskava. Satiksmei ar Jaunķemeru jūrmalu tika izveidots elektriskais tramvajs. Ķemerus kā pilsētu dibināja 1928. g. Elektriskā dzelzceļa satiksmi ar Ķemeriem atklāja 1951. g. oktobrī. Ķemeros darbojās kūrzāle, koncertestrāde, kinoteātris, bibliotēka. Ķemeru pilsēta beidza pastāvēt 1959. g., kad to iekļāva Jūrmalas pilsētas sastāvā. Ķemeri ir īpaša vieta ar savdabīgu auru, Rīgas daiļdārznieka K. H. Vāgnera sākotnēji veidotu parku un parka arhitektūru, dziednīcu ēkām, un triju konfesiju baznīcām. Ķemeru kūrorta teritorijā ir vairāk nekā 30 sērūdeņraža avotu un bagātīgi ārstniecisku kūdras un sapropeļa dūņu krājumi (Kaņiera ezerā). 1997. gadā te izveidots Ķemeru nacionālais parks.